Kamēr būs cilvēku vēlme nākt kopā, tikmēr Pāvilostas novadā kultūras tradīcijām būs būt

Pāvilostas novada kultūras dzīve ir ļoti dažāda un daudzveidīga, jo to uztur aktīvaji cilvēki. Novads var lepoties ar īpašiem un visnotaļ zīmīgiem pasākumiem un svētku reizēm, ko citviet tik aktīvi nesvin. Pāvilostas novadā netrūkst cilvēku ar idejām un vēlmi tās īstenot. Ja vēl tiek rastas dzirdīgas ausis un palīdzīgas rokas, tad izdodas ne tikai noturēt jau esošās, bet veidot arvien jaunas tradīcijas, kas pamazām ieņem savu vietu kultūras kartē uz palikšanu.

Tautas namam – 90
Ziemupes tautas nama vadītāja Daina Vītola uzskata, ka aktīvā Ziemupes kultūras dzīve aizsākusies 1929. gadā, kad vietējie nolēmuši, ka viņiem nepieciešams savs izglītības biedrības nams – kultūras iestāde. 1929. gadā talkas veidā ziemupnieki sākuši pārbūvēt muižas magazīnas klēti par tautas jeb saieta namu. Šā paša gada oktobrī svinēti spāru svētki.
Tur aktīvi darbojies un vadības grožus savās rokās ņēmis Andrejs Treibahs. Kā norāda D. Vītola – laimīgas sakritības rezultātā tautas namā nonākusi ziemupnieka Andreja Zēberga dienasgrāmata, kurā viņš ar roku fiksējis ikdienas notikumus. Tā izdevies uzzināt par vēl kādas zīmīgas kultūras iestādes dibināšanu. Proti, 1930. gadā A. Zēbergs veicis ierakstu, kurā norāda, ka saņēmis uzaicinājumu no pagasta valdes kļūt par bibliotēkas vadītāju. “Pateicoties dienasgrāmatai, mēs skaidri zinām, ka 1930. gadā ir dibināta bibliotēka.”
Kultūras iestāžu nodibināšana aizsākusi ziemupnieku aktīvu iesaisti kultūras dzīves veidošanā. Vietējie dibinājuši daudz un dažādus pulciņus. D. Vītola zina stāstīt, ka savulaik bijis esperanto pulciņš, teātra pulciņš, ziemupnieki dziedājuši ansamblī, spēlējuši orķestrī. Pirmās fotogrāfijas no ziemupnieku uzvestajām izrādēm saglabājušās vēl no 1931. gada. Vērtējot, cik kupli apmeklēti bijuši dažādie pašdarbnieku kolektīvi, D. Vītola teic: “Es domāju, ka dalību ņēma visi un visur diezgan lielā mērā, jo cita jau nekā nebija.”
Ziemupes tautas nams bijusi arī vieta, kur jau vēlāk regulāri notikuši kino seansi, bet pēc tur vienmēr esot bijušas dejas.
Ziemupes tautas nams savu lokācijas vietu kopš 1929. gada nav mainījis. “Tas vienmēr ir bijis vaļā.” Arī šodien tas atrodas vēsturiskajā ēkā, kas laika gaitā pārbūvēta. Pirmās pārmaiņas ēka piedzīvojusi 1936. gadā, kad tai klāt piebūvētas patērētāju biedrības veikala telpas. Pēcāk paplašinātas arī telpas ēkas otrā pusē, kas tagad zināmas ar nosaukumu “aktieru istabiņa” jeb “aktieru gals”.
D. Vītola pastāsta, ka pirmā grīda tautas namā likta no jūras malā izskalotiem dēļiem, jo bijis grūti tikt pie nepieciešamā kokmateriāla. No izskalotiem kokiem, kas, visticamāk, krastā nokļuvuši, kuģiem zaudējot kravas, Ziemupē savulaik celtas pat mājas. Kad 20. gadsimta 90. gados tautas namā grīda tikusi mainīta pret parketu, bijis redzams, cik labi jūra iekonservējusi savulaik izmantotos dēļus – tie vēl bijuši pavisam labi.

Vara garu nenomāc
Liela nozīme kultūras dzīvē savulaik bijusi Ziemupes skolotājam un vēlāk arī skolas direktoram Jūlijam Iesalniekam. “Ap viņu ļoti daudz kas grozījās. Jaunieši turējās pie viņa, visu ko darīja kopā,” raksturo D. Vītola. Arī laikā, kad Ziemupe kļuvusi par lielo PSRS robežu un valdījis padomju režīms, Ziemupē kultūras dzīve bijusi bagāta, tā kūsājusi. Tolaik Ziemupē bijis arī krietni vairāk iedzīvotāju, to skaits tiek lēsts ap septiņiem simtiem. Arī padomju laikā savu darbību turpinājis ansamblis, pūtēju orķestris, koris, teātris. Pēdējā izrāde, ko ziemupnieki paši iestudējuši vēl kolhoza laikos, bijusi “Līnis murdā”.
Viskrasākās un nepatīkamās pārmaiņas Ziemupē notikušas pēc kolhozu sabrukšanas. Tad mainījušās arī raksturīgās iezīmes kultūras jomā. “Kad juka un bruka viss, tad katrs vairāk ierāvās sevī, darbavietu bija mazāk, kā jau visur – cilvēku palika mazāk.” Šobrīd Ziemupes ciemā dzīvo ap 150–160 iedzīvotāju. Daļa no tiem ir pensionāri, daļa – skolēni, kuri lielāko dienas daļu ir prom mācībās. “Aktīvas pašdarbības mums vairs nav,” mūsdienu situāciju raksturo D. Vītola.
Tomēr ziemupnieki var lepoties ar nozīmīgiem un īpašiem pasākumiem, kas ik gadu pulcē kopā tos, kuri šai vietai jūtas piederīgi. Viens no pasākumiem ar vissenākajām tradīcijām ir Ģimeņu vakars – 2020. gadā tas notiks jau 38. reizi. Kopā uz svinīgu pasākumu pulcējas vietējās ģimenes, lai dalītos, jauki pavadītu laiku un iepazītu cits citu tuvāk. Pēdējos gados ģimeņu skaits, kuras sevi pieskaita ziemupniekiem, esot audzis.
Par labu tradīciju izveidojies arī augustā rīkotais Ziemupnieku saiets – nākamgad tas norisināsies jau 17. reizi. Šis pasākums tiek atzīmēts ar Kapu svētkiem, koncertu un balli, kas atkal ir lieliska iespēja pabūt visiem kopā. “Tie, kuri ar Ziemupi saistīti, te labprāt atgriežas,” novērojusi tautas nama vadītāja.
Pabūt kopā jau piekto gadu ziemupnieki izvēlas arī Vecgada vakarā, lai Jauno gadu sagaidītu savējo lokā. Lai gan šiem svētkiem netiek pieaicināts ne muzikants, ne pirotehniķis, vienmēr uz pasākumu ierodoties kāds ar savu aparatūru vai mūzikas instrumentu, un vienmēr pusnaktī debesīs uzvijoties pašu gādātās raķetes.

Balles līdz rītam

Vērgales muzeja vadītāja Mirdza Sīpola  un krājumu  glabātāja Daina Vagule, domājot par ciema kultūras dzīves līkločiem cauri laikiem, norāda, ka šeit vienmēr svinēti Jāņu svētki. “Arī kolhoza laikā svinējām, no valdības puses aizliegumu nekad nav bijis,” uzsver M. Sīpola. Ierasts, ka Jāņos vietējie kopā pulcējušies sporta laukumā aiz vecās muižas – šobrīd skolas – ēkas. Tur līdzās esošajā parkā vienmēr iedegts lielais Jāņu ugunskurs. Šī tradīcija nostiprinājusies jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem. Kā atminas, M. Sīpola, senāk kohozs uz šiem svētkiem vienmēr gādājis sieru, alu, vienmēr tikusi nodrošināta dzīvā mūzika. “Cilvēkiem par to nebija jādomā.”
Savulaik Vērgalē pašiem bijis savs muzikālais kolektīvs, kurā apvienojušies vietējie aktīvisti, tostarp vijolnieks Lapiņš Bunka ar domubiedriem. “Viņi bija tādi tautas muzikanti – pašdarbnieki. Paši mēģināja, paši spēlēja,” vērtē muzeja darbinieces. Vērgalē notiekošās balles ritējušas līdz par rīta gaismai, piekrišana tām bijusi varen liela – nākušas vietējās ģimenes, ņemot līdzi arī jaunākās atvases.
Senāk Vērgalē bijis arī koris – kordziedāšana te aizsākusies 20. gadsimta 30. gados. Koris pastāvējis arī 20. gadsimta 80. gados, bet šodien šāda kolektīva Vērgalē vairs nav. Toties visiem dziedātgribētājiem ir iespēja savu mācēšanu atrādīt ikgadējā pasākumā “Vērgales sniegpulkstenītis”. Par šī pasākuma krustmāti tiek dēvēta M. Sīpola, kas šo tradīciju aizsākusi 1994. gadā. Pasākuma moto – dziesmu vakars no 1 līdz 101 – aicina dalību ņemt ikvienu vietējo, kurš vēlas kāpt uz lielās skatuves. Nav nepieciešama ne vokālā izglītība, ne skatuves iemaņas – iespēja tiek dota ikvienam. Kā apstiprina pati M. Sīpola, šim notikumam ir liela piekrišana un tas vienmēr ir labi apmeklēts.
“Ja runājam par tradīcijām, tad jāpiemin, ka te vienmēr teātris spēlēts,” teic D. Vagule. Lai gan piedzīvoti arī klusuma periodi, šī pašdarbnieku tradīcija spējusi ikreiz atdzimt no jauna. Šodien Vērgales amatierteātris savu veikumu atrāda ne tikai vietējiem, bet labprāt apciemo tuvākus un tālākus novadus. Pie kolektīviem, kas Vērgales vārdu nes ārpus pagasta robežām, pieskaitāms arī vidējās paaudzes deju kolektīvs “Vērgalīte”, kurš veiksmīgi darbojas jau vairāk nekā 30 gadus, piedalās visos Dziesmu un deju svētkos.
Savukārt folkloras mantojumu spodrina skolēnu folkloras kopa “Čabraki”, kuru savulaik izveidojusi skolotāja Rozālija Rimkus, bet pašlaik vada skolotāja Marita Kalēja.

Savējos ceļ saulītē
Taujātas par šaipusē zināmākajiem kultūras cilvēkiem, muzeja darbinieces nosaka: “Katrs te kaut ko dara, ieliek savu artavu.” D. Vagule vērtē, ka lepoties nudien var ar daudziem – no Vērgales nākuši vairāki ar mākslas pasauli saistīti cilvēki, to vidū gan dzejnieki, gan gleznotāji.
Par šaipusē zināmāko kultūras cilvēku M. Sīpola nosauc Nacionālā teātra aktieri Voldemāru Šoriņu, kurš Vērgalē dzimis, audzis, vēlāk skolojies Liepājā. “Viņš arvien vasarā pie mums atbrauc ar kādu brīvdabas teātra izrādi,” priecājas muzeja vadītāja. Nevarot nepieminēt arī Vērgales muzeja dibinātāju Alfrēdu Šnipki. Tieši pēc viņa iniciatīvas 1992. gadā muzejs vēris durvis apmeklētājiem.
Kā atzīst M. Sīpola, ar laiku arī pašam muzejam izveidojušās savas īpašās tradīcijas. Proti, ik gadu te pēdēja zvana dienā pulcējas Vērgales pamatskolas devītklasnieki, lai svinētu zīmīgo notikumu un iemūžinātu savu vārdu uz Goda dēļa. “It kā padomju laika tradīcija, bet viņiem patīk. Mums ir dēlis katrai klasei, uz kura skolēni atstāj savu autogrāfu, pēcāk uz tā tiek salīmētas fotogrāfijas, un reizēs, kad skola svin savu jubileju, plāksnes tiek izliktas plašākai apskatei,” skaidro D. Vagule. Kad pēc vairākiem gadiem bijušie skolēni sevi pamana vēsturiskajos foto un atpazīst savu parakstu, sejās atplaukstot smaids. Tādējādi tiek parādīts, ka ar Vērgalei piederīgajiem te arvien lepojas.
Tāpat muzejā tiek aizvadīti gadskārtu svētki, uz tiem pulcējas gan skolēni, gan bērndārznieki. Arī visā Latvijā maijā notiekošā Muzeju nakts Vērgalē nav sveša – arvien šai dienā muzejs uzņem interesentus.

Iedibina laicīgo kultūru
Biedrības “Pāvilostas kultūrvēsturiskais vides centrs” vadītāja un vietējā aktīviste Marita Horna spriež, ka Pāvilostu var dēvēt par vietu, kas “nobīdīta no lieliem ceļiem un sabiedriskām, politiskām lietām”. 20. gadsimta 20. gados priekšplānā izvirzījušās reliģiskās lietās. Veidojies pat konflikts, kad, piemēram, Ziemassvētkos vietējie kultūras entuziasti vēlējušies rīkot kādu pasākumu, uzvest ludziņu, bet vecāki saviem bērniem nav ļāvuši piedalīties.  Skolotāji Ernests Šneiders un Žanis Kūdriņš tai laikā aizsākuši kultūras dzīvi Pāvilostā. M. Horna vērtē, ka pedagogiem tas bijis izdarāms, jo bijis tiešais kontaktam ar skolēniem – skolā darbojies stīgu orķestris, teātris, bērni arī dziedājuši. Uzkrājot pieredzi, dzīvojot tālu prom no Latvijas, un atgriežoties dzimtenē, daudz laba Pāvilostas labā paveicis Ž. Kūdriņs. Ar viņa gādību tapusi, piemēram, bibliotēka. Kad 1929. gadā svinēta Pāvilostas piecdesmitgade, orgkomitejas priekšgalā bijuši abi pieminēti kungi. “Pamazām cilvēkus apgaismoja, ka ārpus ticības lietām ir arī laicīgas lietas, ko var darīt,” raksturo M. Horna.
1936. gadā pirmoreiz svinēti apvienotie zvejnieku un zemnieku svētki. Biedrības “Pāvilostas kultūrvēsturiskais vides centrs” vadītāja uzsver, ka tas vērtējams kā atskaites punkts laikam, no kura aizsākta Zvejnieksvētku tradīcija. Pēc kara tā atkal piedzīvojusi savu atdzimšanu ap 20. gadsimta 50. gadiem. Kolhozs “Dzintarjūra” 1948. gadā vēris durvis savam kultūras namam.
M. Horna skaidro, ka tieši zvejniecības dēļ kolhoza laikos naudas nekad nav trūcis. Arī vietējo intereses par dalību pašdarbnieku kolektīvos ne. Tai laikā darbojušies pat divi dramatiskie kolektīvi, bērnu deju kolektīvs, pūtēju un stīgu orķestris. Interesenti apvienojušies arī akordeonistu pulciņā, klaviespēles pulciņā. “Pulciņu te bijis bezgala daudz un dažādu,” atzīmē M. Horna. 1964./1965. gadā ar četriem autobusiem pāvilostnieki braukuši uz Latvijas televīziju, kur ar savu veikumu dižojies vietējais koris, teātris, kā arī vīriešu un sieviešu ansamblis.

Grib dzīvību un rosību
M. Horna atklāj, ka vienmēr lielā cieņā bijis pāvilostnieku amatierteātra kolektīvs – jau no seniem laikiem tas sevi labi parādījis, piedaloties skatēs un pelnot godalgotas vietas. Kādu laiku gan teātra spēlēšana apsīkusi, taču 2007. gadā tā atsākta ar jaunu sparu. Dramatisko kolektīvu vada pati M. Horna un apstiprina, ka nu jau katru gadu kolektīvs Līgo svētkos parkā demonstrē savu veikumu. Interese par brīvdabas izrādi ir liela: “Uz savējiem nāk un skatās, par to ir prieks.”
Prieks esot arī par vokāli instrumentālo ansambli “Piemare”, kas 20. gadsimta 70. gados nodibināts kultūras nama paspārnē un, par spīti izmaiņām tā sastāvā, ar šādu nosaukumu darbojas joprojām.
Muzikālie kolektīvi savulaik veidojušies iesaistīto personu entuziasma dēļ. Gan instrumentu spēle, gan kolektīva saspēlēšanās panākta vien ar pašu iniciatīvu, nepiesaistot profesionāļus no malas.
Kad 1978. gadā Pāvilostā nodibināta mūzikas skola, kas tolaik bijusi Alsungas mūzikas skolas filiāle, tur veidoti jau profesionālāki kolektīvi. M. Horna norāda, ka priecātos, ja Pāvilostā būtu sava folkloras kopa, kas gādātu par šī kultūras mantojuma nodošanu tālāk, jo “daudz tautasdziesmu pierakstīts”.
Šībrīža Pāvilostas kultūras dzīvi veido vairāki pašdarbnieku kolektīvi, tostarp jau pieminētais dramatiskais kolektīvs, bērnu pašarbnieku pulciņi, audēju kopa, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Mārsils” u.c. Vietas, kur aizrit kultūras dzīve un ar to saistītie pasākumi, ir kultūras nams, Upesmuižas parks, arī pludmale – tur aktīvāku darbību vasarās izvērš sērfotāji.
Pie tradīcijām bagātiem pasākumiem viennozīmīgi pieskaitāmi Zvejnieksvētki, tirdziņi, kas tiek rīkoti vairākas reizes gadā. M. Horna spriež, ka nu jau par tradicionāliem var uzskatīt arī biedrības “Pāvilostas kultūrvēsturiskais vides centrs” organizētos ielu svētkus, kuru laikā katru gadu īpaša uzmanība tiek pievērsta kādai no pilsētas zīmīgākajām ielām. Vietējie šos svētkus jau iecienījuši un lepojas, ja viņu ielai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. “Lielākie svētki jau ir tie, nevis kurus no malas skatāmies, bet tie, kuros paši piedalāmies,” šo svētku nozīmi raksturo biedrības vadītāja.
Arī biedrības veiktajā aptaujā par pasākumiem, kas cilvēku acīs iemantojušas vislielāko vērtību, nosaukti gan ielu svētki, gan Zvejnieksvētki. Tas liecinot, ka virziens ir pareizs, tikai arvien jādomā, kā šos pasākumus padarīt interesantākus, daudzveidīgākus un krāšņākus.
M. Hornai mazliet žēl, ka pa īstam pilsēta atdzīvojas vasarā, kad te ir daudz iebraucēju, savus īpašumus apdzīvo t.s. vasarnieki. Tik liela rosība iepriecinātu ikdienā: “Skaistāk būtu, ja pilsēta būtu dzīva ar cilvēkiem.”
Pāvilostnieki gan var būt lepni par cilvēkiem, kuru vārds arvien tiek pieminēts saistībā ar šo vietu, to vidū ir māksliniece Emma Marhilēviča, viņas dēls – komponists Uldis Marhilēvičs, Nacionālā teātra aktrise Ilze Rūdolfa, rakstnieks Arnolds Reimanis u.c.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Kultūras saknes

Uz rekurzeme.lv pilno versiju